1941. gada 14.jūnijs – 2020.gada 14. jūnijs

Šogad aprit 79 gadi, kopš notika viena no smagākajām padomju varas realizētajām  mūsu tautas traģēdijām – pirmā  iedzīvotāju masveida deportācija  1941. gada 14. jūnijā.

79 gadi – tas ir teju  cilvēka mūžs.

No mūsu tagadējā Amatas novada teritorijas 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja vairāk nekā 80 cilvēkus.

Izsūtījumā  izdzīvojušie un savā zemē atgriezušies amatieši  pirmoreiz kopā pulcējās 1989.gada 11.novembrī Amatas pamatskolas zālē – telpa bija pārpilna cilvēkiem.

Pēc tam 30 gadus piemiņas dienās 25. martā un 14. jūnijā politiski represētie cilvēki  satikās.  Kopā ar viņiem  arī skolēni, skolotāji, pagasta un vēlāk novada  pārstāvji (pašsaprotami likās, ka vienmēr kopā ar mums  novada vadītāja Elita Eglīte). Bijām saraduši, ļoti saraduši. Kopš 1992. gada 14. jūnija mums pašiem savs Doļu svētakmens, kurā ierakstīti 42 no Sibīrijas neatgriezušos amatiešu vārdi. Arī akmens vienoja. Ļaužu bija daudz. Pievienojās vēl cēsinieki, raunēnieši u.c. Tā bija kādreiz. Viss mainās.

Mūsu kopā būšanas vēsture fiksēta gan fotogrāfijās, gan video materiālos. Dzīvesstāsti uzklausīti, pierakstīti. Tie visi pieejami  M. Vanagas muzejā.  Tie ir saistoši stāsti par darbu, mīlestību, prieku, bēdām. Tie ir stāsti par spēju un prasmi izdzīvot.  Tie ir savējo stāsti – vecāku, vecvecāku utt..

Cilvēki aiziet no dzīves un cilvēki ierodas. Bet paaudžu dzīvesziņas pārmantojamība paliek.  Mums viņu vakardienas  pieredze ir vajadzīga šodien. Vispirms saprašana, ka ar mani nesākas pasaule.

Cilvēki aiziet, bet Doļu svētakmens  un stāsti paliek, un paliek cerība, ka būsim gudri, pašcieņas pilni savu senču pēcteči.

2020.gada 25.martā pie  Doļu svētakmens nāca cilvēki, aizdedza sveces, lika ziedus. Tāpat būs arī 2020.gada 14. jūnijā un noteikti ilgi vēl.

1989.gada 11.novembris – brīvās Latvijas karoga pacelšana pie Amatas skolas, pirmā politiski represēto tikšanās. 

 

Rakstu sagatavoja:
Ingrīda Lāce,
Melānijas Vanagas muzeja vadītāja

Share