Amatas dzelzceļa stacija – ešelons Nr.97322

Bērziņi balti un priedītes
Brūnām kājām
Sargā vecā dzelzceļa mieru.
Nopūšas pāri skrejošais vējš:
Te tāpat kā senāk var satikt
Ceļinieku sirdis un domas(Dz. Adaškeviča)

Ir pagājuši  70 gadi, kopš 1949.gada 25.marta, kad notika otrais lielais deportāciju vilnis.

Kopā no Latvijas PSR 1949.gada 25.martā uz Sibīriju aizveda  1350 ģimenes ar 42322 cilvēkiem.

Arhīva materiālos meklēju tos  pagastus,kuri  pastāvēja 1949.gada sākumā un  kuru teritorija vismaz daļēji veido mūsu tagadējā  Amatas novada aprises.

Pagastu robežas ir mainījušās, tie ir apvienojušies, kāda vispār vairs nav, padomju laikā  pavisam nebija  pagastu un apriņķu, bija ciemi un rajoni. 

Un tā – no Cēsu apriņķa Drabešu pagasta 1949.gada 25.martā izsūtīja 130, no Kārļu pagasta 19, no Kosas pagasta  68, no Sērmūkšu pagasta 63, no Skujenes pagasta  79 cilvēkus.

No Rīgas apriņķa Nītaures pagasta  55, no Ogres apriņķa Ķēču pagasta  51, no Ogres apriņķa Zaubes pagasta 53 cilvēkus.

 Visi šie nosauktie pagasti kopā kaut aptuveni veido  tagadējo Amatas novadu.  No visiem nosauktajiem pagastiem kopā  izsūtīja – 518 cilvēkus. Tas ir ļoti, ļoti daudz.

Daži pagasti izcēlās ar īpaši lielu izsūtīto skaitu. Iemesli  varēja būt dažādi – gan pašu  vietējo  varasvīru īpaša aktivitāte, gan, iespējams, dzelzceļa tuvums uc..

Arī  Drabešu pagasts izceļas ar izsūtīto skaitu – 130 cilvēki.

Drabešu pagastu šķērsoja  dzelzceļa līnija Ieriķi – Abrene. Tā nav tikusi būvēta kā viena vesela līnija. Pirmsākumi meklējami 1902.gadā, un tikai 1924.gadā pa uzlaboto, normālai ekspluatācijai pielāgoto bijušo militāro līniju sāka kursēt  starptautiskais vilciens Rīga – Ļeņingrada(tagad -Pēterburga).

Otrā pasaules kara gados dzelzceļa līniju Vācijas armija izmantoja pie dzelzceļa ierīkoto kara lidlauku apgādei.

Bet kara beigās Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944.gada septembrī tika nopostītas gandrīz visas dzelzceļa stacijas. Amatas stacija nav starp tām.

Amatas upe vēlējusi savu vārdu novadam, pagastam,skolai , bet vispirms jau dzelzceļa stacijai. Amatas dzelzceļa stacija – brūna koka ēka ar zirgu slitu pie tās un uzrakstu “Amata”.

Gadu desmitus  vilcieni atveda cilvēkus uz Amatas staciju, un gadu desmitus cilvēki ieradās stacijā, lai dotos pašu izvēlētā ceļā un laimīgi atgrieztos mājās.  

Kopš 1999. gada dzelzceļa vairs nav, sliežu nav, bet stacijas ēka ir. Amatas stacija – vēstures lieciniece.

Ir saglabājušies arhīvu materiāli par ešelonu Nr.97322 ar vairāk nekā 60 vagoniem, kurš Amatas stacijā pienāca 25.martā, to pieņēma ešelona priekšnieks I.Barkovs.

Amatas stacija tādu ļaužu pieplūdumu nekad vēl nebija redzējusi. Cilvēkus veda un veda no visām pusēm – neskaitāmos zirgu pajūgos pa sniegotajiem ceļiem no Skujenes, Kosas, Sērmūkšiem, Drabešiem, smagajās mašīnās no Alūksnes, Cēsīm, Straupes, Gaujienas, Rīgas apriņķa utt..

Izvietošana vagonos turpinājās 25.un 26.martā.

 27.martā 2 naktī ešelons ar 1318 cilvēkiem(pret savu gribu)uzsāka braucienu pa maršrutu: Amata –Abrene –Dno- Pleskava- Bologoje – Ribinska – Kirova – Molotova – Sverdlovska – Kurgāna – Novosibirska – Taiga. Galapieturā- Tomskas dzelzceļa stacijā Čeremošņiki – ešelons pienāca 8.aprīlī septiņos no rīta.  Lielās upes Oba un Toma vēl bija aizsalušas. Lai varētu turpināt ceļu ar kuģiem līdz izsūtījumja vietām, bija jāgaida līdz 27.aprīlim.

Lai gan teorētiski jau visas braukšanas laikā bija paredzēta pietiekama ēdināšana, bērniem pat piens, baltmaize un cukurs, arī medicīniskā aprūpe, praktiski nekā tāda nebija. Pamatojums tik skarbiem secinājumam – izsūtīto liecības.

Ceļu līdz nometinājuma vietai neizturēja daudz vecu cilvēku un mazu bērnu. Arī mūsu novada cilvēki mira jau ceļā: Aleksandrs Mazpolis, Kārlis Krauklis , Ernests Vilks no Kosas , Karlīne Enzeliņa no Drabešiem,Ieva Līckrastiņa no Skujenes, Mārcis Vītols no Kārļiem, Ansis Eglītis, Anna Bānīte, Minna Upeniece no Ķēčiem, Aivars Ankoriņš no Zaubes, Dāvis Ķepītis no Sērmūkšiem, Ādams Reiters, Emīlija Reitere no Nītaures.

Vēsture nav bezpersoniska, to veidojuši arī tie mūsu zemes ļaudis, kuru kapi atrodas Sibīrijas taigās un tundrās. Tie nav vienkārši represētie, nogalinātie, tie ir cilvēki, katrs ar savu vārdu, savām dzimtajām mājām, dzimto skolu, savu dzīvesstāstu, viņu piemiņa ir vajadzīga mums, patiesa vēstures notikumu atspoguļošana ir tikumiskā spēka avots, mūsu izdzīvošanas un pastāvēšanas balsts.

Daudzu Amatas novada politiski represēto dzīvesstāsti ierakstīti videointervijās, tie skatāmi un klausāmi Melānijas Vanagas muzejā.

Bet tik daudz vēl nepaveikta, nepagūta. Esmu daudz laba dzirdējusi  par Amatas stacijas priekšnieku Runci un viņa sievu. Bet uzrakstītu  atmiņu nav. Ja zināt kaut ko, ja esat dzirdējuši, lūdzu, uzrakstiet! 

Ir daudz vēl nepieminētu, nenosauktu cilvēku, kuri paši necieta represijās, bet kuri dažādi palīdzēja, tādējādi riskējot ar savu dzīvi un dzīvību.  Viņi ir jāsauc vārdos.

Amatas dzelzceļa stacija 2016. gada ziemā

Informāciju sagatavoja:
Ingrīda Lāce,
Melānijas Vanagas muzeja vadītāja

Share