Brāļu draudzes nozīme

Latviešiem Brāļu draudze ir turama svētā un goda pilnā piemiņā. Īsos vārdos nevar  pateikt visu nozīmīgo, ko tā ir nesusi un dāvājusi mūsu tautai. Tas ir grandiozs notikums, apvērsums, kad latviešu tauta pirmo reizi labprātīgi pieņēma kristīgo ticību. Tā ir latviešu mošanās un sākums gaismas kustībai, kas nesusi daudz svētības latviešu tautai un vainagojusi ar savas valsts izveidošanu.

1739.gada Brāļu draudzes atmoda un tās tālākais gājums ir Dieva Svētā Gara dzīvības pieskāriens mūsu tautai. Brāļu draudze bija Dieva labās vēsts, piedošanas, spēka un mīlestības ceļš, kurā no pasaules neievērotas un nicinātas kalpu tautas izveidojās skaista nācija un valsts. Tā ir mūsu apliecība dzīvajam Dievam un ir patiess brīnums pasaules acīs.

Mūsdienu latvietis šo vēsturi zina maz. Kāpēc tā? Ir virkne iemeslu, bet galvenais – pašiem latviešiem, brīviem no svešu varu žņaugiem, savu vēsturi rakstīt ir bijis maz laika –  tikai daži gadu desmiti.

Latviešiem Brāļu draudze nozīmē to pašu, ko Vecās derības tautai iziešana no Ēģiptes verdzības. Kā ebrejiem, tā latviešiem tā ir Dieva svētība un Viņa gara vadība, kas uzlūko vergu tautu, dāvā un vada uz apsolīto, brīvas tautas, zemi. Vergs top par brīvu cilvēku.

Tumsa

Kā tas notika? 

18.gadsimta sākums. Ziemeļu karš, slimības un bads izkāvis turpat divas trešdaļas tautas. Uz palikušo latviešu pleciem gulstas zemes atjaunošana. Viņi ir vācu muižnieku īpašums, muižas manta. Viņus drīkst pirkt un pārdot, mainīt, nospēlēt kārtīs. Tā arī notiek. Valda reāla verdzība. Latvieši, kā cilvēki, kādu maz interesēja, darbaspēks, apkalpojošā tauta. Karjeras augstākai punkts – muižas kučiera buka. Diemžēl vergā veidojas verga dvēsele. Latviešus raksturo zema tikumība – dzeršana, zagšana, izlaidība. Valda māņticība un garīga tumsība. Neskatoties uz kristīgās baznīcas 500 gadu ilgo klātbūtni, viņi joprojām  kalpo savām senču neskaitāmām dievībām. Latviešu acīs kristīgā ticība ir vāciešu ticība, tā ir vācu baznīca, un Kristus ir vācu Dievs, un latviešiem ar Viņu, un Viņam gar latviešiem, ir maz daļas. Kristus ir svešinieks latviešu gara dzīvei. Gadu simtos nostiprinātās netaisnības dēļ, kalpu tautas acīs, viss vāciskais ir ļaunums. Kopīgais divām, līdzās dzīvojošām, kalpu un kungu tautām, ir tikai, savstarpēja nepatika un naids. Nepievilcīgs, lai neteiktu bezcerīgs, tautas dzīves tēlojums!

Taču Dievs neatstāj savu tautu! 1729. gadā uz Latvijā nonāk Kristus evaņģēlijam  dedzīgi un patiesi kalpi. Tie ir Hernhūtes (Saksijā) Brāļu draudzes sūtņi. Viņi iepazītās ar zemi, cilvēkiem un viņu ticības dzīvi. Atklājumi ir bēdīgi, proti, ka latvieši dzīvo neizprotot Dieva pestīšanas vēsti. Tiek nolemts, ka jāmeklē ceļš kā  latviešus pievest pie Dieva Dēla – Jēzus Kristus.  Hernhūtes brāļi ir vienkārši cilvēki, amatnieki, tātad latviešiem tuvāki, „pieņemamāki”. Viņi kopā ar latviešiem strādā smago muižas darbu, mācās latviešu valodu, lūdz Dievu atvērt ceļu pie latviešu dvēselēm. Pacietīgi un pazemīgi viņi stāsta par Pestītāja krusta ciešanām un mīlestību uz visiem cilvēkiem. Šī vēsts atrod ceļu arī uz dažu labu vietējā muižnieka sirdi, kas tad arī atbalsta Brāļu draudzes kalpošanu.

Vārds

Pēc desmit gadiem nāk arī augļi. Un, patiesībā, visa atslēga, spēka kodols bija vienā teikumā, vienā domā. 1739. gada Vasaras svētkos Valmierā sākās varena atmoda, kas īsā laikā izmainīja visu tautu. Laikabiedru liecībās lasām, ka, jo „daudzas dvēseles tiek modinātas”, ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Ar laiku pat jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši. Arī bērnu vidū sākās atmoda. Latviešu zemnieki pulcējās saiešanās, vēlāk arī saiešanu namos, un teic Trīsvienīgo Dievu.

Kas gan bija šis hernhūtiešu paustais vārds, domas kodols, kurā bija tik milzīgs spēks! Mums šodien tas ir ļoti vienkāršs un pašsaprotams. Bet toreiz tas izskanēja pirmo reizi, kā jaunums, kā atklāsme – „ Jēzus Kristus ir arī latviešu Pestītājs”.  Jēzus Kristus krusta nāvē gājis, cietis un miris un augšāmcēlies arī par latviešu grēkiem. Arī latvieši ir Dieva mīļota un izredzēta tauta. Jā, pasaule gan sadala izredzētajos un aizmirstajos, un latvieši ir viszemākā vietā.  Bet Jēzus Kristus pats līdz mielēm un nāvei ir izbaudījis pasaules netaisnību un mīl pasaules atstumtos. Caur savu Dēlu Dievs atklāj, ka Viņš ļoti mīl latviešus, ka arī mēs esam Viņa bērni, Viņa izredzēta tauta. Dieva priekšā visi cilvēki, visas tautas ir vienādi!

Tā bija grandioza atklāsme, kas līdz ar to nesa atmodu, neapšaubāmi, viena no lielākajām Eiropas vēsturē.

Lielā Brāļu draudzes atmoda ir lūzuma punkts mūsu tautas likteņgaitā. 1742.gadā izveidojās pirmās četras Brāļu draudžu saiešanas – vēsturē pirmās pašu latviešu organizācijas. Tā ir dvēseles mošanās ceļam uz patstāvību, brīvību, sadraudzību, tuvākmīlestību, bet, galvenais, uz  visas svētības avotu  – caur Jēzu Kristu uz Visuvareno Dievu.

Svētība

Tā sākās Brāļu draudzes bagātā vēsture. Neskatoties uz nemitīgu pretdarbību un pat vajāšanām, vairāk kā simts gadus tā bija latviešu galvenā organizācija.  Latviešiem Brāļu draudze kļuva ne vien ticības, bet visdažādāko dzīves jomu virzītāja un noteicēja. Brāļu draudze kļuva par to pamatu no kura ir audzis tas, ko saucam par latvisko mentalitāti, identitāti. Sacīsim Brāļu draudzei paldies par Dziesmu svētkiem, mūsu ziedu mīlestību, kapu svētkiem un, jo daudzām citām, tautas dvēselē skaistām lietām.  Ar Brāļu draudzi saistās tādi vārdi kā Ķikulis, Cimze, brāļi Kaudzītes, Vītols, Poruks, Skalbe, un daudzi citi mums būtiski vārdi. Kā dziļas cieņas apliecinājums ir jāsaprot fakts, ka līdz Brāļu draudzes likvidēšanai, drīz pēc 2 Pasaules kara, tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

Kas bija Brāļu draudzes panākumu un uzvaras gājuma noslēpums?

Jā, protams spēks, kas raksturo katru atmodu – grēknožēlas un piedošanas piedzīvojums, atjaunota ticība un mīlestība, Dieva žēlastības un klātbūtnes pārliecība.

Tomēr vienu lietu, kur Brāļu draudze rada spēku, gribas uzsvērt īpaši, un tas ir kopības un sadraudzības gars. Kopība veidojās caur un ap Jēzu Kristu. Ar patiesu līdzpārdzīvojumu raugoties Pestītāja, vai kā toreiz mēdza teikt, lielā Sāpju Vīra, netaisnajām ciešanām, latvieši tajās saskatīja līdzību ar saviem likteņiem. Tādā veidā Kristus kļuva par „savējo” it visā, priekos, bēdās.  Pasaules izpratne un skaidrā bērna ticība atklājās latviešu Brāļu draudzes pirmo ziedu laiku  iemīļotākajās dziesmās „Nāc, Tu, latvju Pestītājs”, „ Nāciet kopā bēdu ļaudis” u.c. Viņš kā brālis un draugs ienāca latviešu sirdīs, attiecībās vienam ar otru, un pasauli.

Noslēpums

Bībelē ir sacīts, ”kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū” (Mat. ev. 18;20). Brāļu draudze piedzīvoja un atklāja šo Dieva noslēpumu.

Cilvēks Dievu sastop divējādi. Dievnamā, altāra svētuma gaismā – individuāli, ļoti personīgi – es un Viņš. Un Dievu cilvēks piedzīvo sadraudzībā ar citiem cilvēkiem. Bet ārēja svētulība un liekuļošana tur neder. Tam ir jānotiek  patiesi. Jā, tad mēs atklājam, ka Dievs nāk caur otra cilvēka smaidu, sarunu, acu skatienu, mīļu vārdu, kopīgu dziesmu. Šādā saiešanā mēs mācamies, it kā ar Dieva acīm, sirsnīgā mīlestībā, iecietībā raudzīties vienam uz otru, apjaust, ka viņš patiesi ir mans tuvākais.

Tiešām lielu svētības noslēpumu mēs glabājam savās dvēselēs. Šis noslēpums atklājās sirdis savienojot skaistākajā, kas viņās atrodams. Dievs tās savieno ar mīlestības saitēm. Un, kad cilvēku dvēseles ir saistītas ar mīlestības vienotību, un visi kopā ar Dieva Dēlu, tad tā patiesi ir viena saime un draudze, Viņa bērni, ģimene. Dievs ir miers, patiesība, mīlestība, gaisma, spēks. Šo iepriecu  Dievs dāvina un ļauj piedzīvot, kad vienkāršā ticībā un neliekuļotā mīlestībā Viņa vārdā sapulcējamies. Mēs mācamies vienkārši priecāties par to, ka Kristus ir kopā ar saviem bērniem,  pirmais starp līdzīgiem. Tur apsolījums piepildās. Tur ir arī spēks. Dieva spēks, kas varenāks par visu un nāk pazemīgā cilvēka dvēselē. Tā bija un arī būs latviešu tautas slavas dziesma un apliecība savam Visuvarenajam Dievam!

21.gadsimts

Ko Brāļu draudzes vēsture nozīmē, un kāda tai ir vieta mūsdienu Latvijā.

Pirmkārt, Dievs nekad nekopē, Viņš visu dara no jauna. Tas nozīmē, ka mums nevajag krist valdzinājumā un kaut ko ārēji atdarināt. Tas jau iesākumā ir lemts neveiksmei. Vispirms mums ir jāmeklē veidu kā pašiem būt Kristus sadraudzībā, pēc tam – ceļš, kā tajā  aicināt mūsu laikabiedrus.

Pravietis saka:”…izpētiet, kurš senlaikos ir bijis svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.” (Jer.6;16).  Pasaule mainās, attīstās, bet cilvēka dvēsele nemainās. Ko cilvēka sirds alka pirms tūkstoš un simts gadiem, to tā vēlas tagad – sirsnību, mīlestību un sadraudzību.

Jā, mums ir sava valsts, un tas ir brīnišķīgi. Bet šajā zemē ir daudz nelaimīgu, izmisušu un vientuļu dvēseļu, daudz izmisuma un asaru. Naudas vara dzīvi tā veido, ka tā paliek arvien „šaurāka”, pieaug cilvēku aizņemtība un vientulība. Kā atbildēt pasaules garam, kā pasargāt dvēseli? Cilvēku dvēseles ir izslāpušas pēc mīlestības un miera.

Ko darīt?

Sekot Svēto Rakstu aicinājumam un meklēt svētības ceļu, kādu mūsu senči ir gājuši. Tad pašiem pa to staigāt. Šis ceļš ir sirsnībā un mīlestībā ejams, no sirds uz sirdi. Dieva mīlestības vārdā nāciet kopā divi, trīs, vai kuplākā pulkā, un piedzīvojiet, ka Dieva dēls būs kopā ar jums. Nāciet droši, skaidrām sirdīm, nāciet, kad esiet noskumuši un bēdīgi – galvenais kopā ir būt. Kaut reizi pāris nedēļās kopā lasiet Bībeli, lūdziet Dievu, dziediet dziesmas, izrunājieties par savu garīgo pieredzi, baudiet sadraudzības mielastu un aprunājieties vienkārši par dzīvi. Galvenais, kopā! Kristus vārdā, kopā!

Paldies Dievam, ka Viņš Latvijas laukos, cilvēku sirdīs atkal ir vēris un atjauno  svētības ceļu, kas, caur Kristus vārdu, ved vienu cilvēka sirdi pie otra cilvēka. Neatkarīgi no pasaulīga stāvokļa, vai draudzes piederības, cilvēki vienojas sadraudzībā, kurā visi ir līdzīgi. Tur valda labestības un izpalīdzības gars, ja kādam ir grūtības cenšas palīdzēt, gan ar stiprinājuma vārdu, un pie iespējas arī praktiski. Ir vairākas vietas, galvenokārt Vidzemes lauku novados, kur cilvēki pulcējās, lai kopā esot, būtu kopā ar Kristu. Pa laikam notiek lielākas saiešanas, kur brāļi un māsas pulcējās pār novadiem.

Lai vairotu savu pulku, šiem brāļiem un māsām nav vajadzīgs pasaulīgs troksnis vai aģitācija, un nav arī tādas rocības un iespējas. Toties viņiem ir pārliecība, ka, pirmkārt, tas ir Svētā Gara darbs, nevis kāds cilvēku projekts, kas aicina kopā, vieno un veido sadraudzību. Sadraudzībā viņi mācās savstarpēju cieņu, mīlestību uz tuvāko un Dievu. Vārdu sakot, veidot normālas attiecības, kurās būtu Kristus, un, kādas Dievs grib redzēt pie saviem bērniem, kristīgā draudzē.

Es ticu, ka tagad ir Dieva žēlastības laiks. Daudzas laikabiedru dvēseles ir tuvu Dievam. Cilvēki alkst pēc Viņa mūžīgās mīlestības vēsts, jo negrib sevi pavisam pazaudēt  pieaugošā pasaules burzmā, nevērībā un ļaunumā.

Mums jātiek mīlētiem, un pašiem jāmīl. Lai šī svētība, mīļais lasītāj, pieaug tavā un tavas tautas dzīvē! Lai tā ir Dievam par godu, pašiem par prieku un pasaulei par liecību!

Mūsu Kunga sadraudzība un žēlastība, lai ir ar jums visiem!

 

Informāciju sagatavoja:
Gundars Ceipe,
dr.hist., Brāļu draudzes misijas vadītājs un vēsturnieks

 

Share